Kā atzpazīt melus?

Mums visiem jākontaktējas ar citiem cilvēkiem, tā reiz ir iekārtota pasaule. Cilvēki paziņo viens otram informāciju, kopīgi izstrādā jaunas idejas, iepazīstas viens ar otru – tas viss notiek kontaktēšanās laikā. Parasti mums ļoti nepatīk, ja kāds mums melo, bet mēs to neredzam. Bez šaubām, mēs visi sapņojam iemācīties atpazīt melus, tikai bieži vien tas nav iespējams, jo cilvēks nespēj atšķirt pat savus melus no realitātes. Tomēr, lai saprastu to, ka kaut kas nav kārtībā, nav nepieciešamas īpašas ierīces – pietiks tikai ar to, ja Jūs sarunas laikā pievērsīsiet uzmanību dažām pazīmēm, kuras parādīsies jūsu sarunas biedram, kas apstiprinās viņa teikto, vai arī pilnībā neatbildīs teiktajiem vārdiem. Lai gan lielākā daļa ir tā dēvētie “baltie meli” vai daļēja patiesības noklusēšana, spēja atpazīt melus var būt ļoti parocīga un noderīga gan ikdienā, gan biznesā. Kā atšķirt melus no patiesības – par to šajā rakstā.

Ķermeņa valoda

  • Melis pārāk daudz nežestikulē. Rokas un kājas ir diezgan stīvas, vairāk piespiestas pie sevis.

  • Psiholoģiski melis negrib pārāk „zīmēties” un izplesties telpā – lai tik nepieķer!

  • Izvairās no acu kontakta.

  • Žests „roka pie sejas”. Novērojumu, ka meļi bieži izmanto šo žestu, apstiprināja eksperiments, kurā konstatēja, ka medmāsas,
    melojot pacientiem par viņu veselības stāvokli, biežāk pieskārās savai sejai ar rokām nekā kolēģi, kas teica patiesību.

  • Mutes piesegšana. Meļu arsenālā ietilpst arī mutes aizsegšana ar plaukstu, pirkstiem vai dūri, klepošana ar piesegtu muti.
    Gadījumos, kad līdzīgs žests saistīts ar vērtējošu pozīciju, pie vaiga pielikta savilkta plauksta, un rādītājpirksts norāda uz augšu.

  • Pieskaršanās degunam. Melojot cilvēki bieži viegli paberzē degunu vai ātri tam pieskaras. Īsta deguna pakasīšana nešķiet tik acīmredzama.

  • Acu berzēšana. Ja tiek melots “pamatīgi”, vīrieši mēdz novērst acis un paberzēt tās, bet sievietes – pieskarties acīm un paberzēt zonu zem tām. Šo žestu var pavadīt sakosti zobi vai uzspēlēts smaids.

  • Žests „apkakles atpogāšana”. Atsaucoties uz D. Morisa pētījumiem, šo žestu var saistīt ar vieglu kairinājumu jutīgajos sejas un kakla audos. Tas rodas, jo melojot izdalās sviedri.

  • Vaigu sārtums. Tieši spontānu (pēkšņi parādījies vaigu sārtums, kas nav saistīts ar fizisko slodzi) nosarkšanu neirofiziologi uzskata par nervu sistēmas reakciju, kuru iespējams ļoti grūti kontrolēt. Pat profesionāli krāpnieki un spēlmaņi seko līdzi citu cilvēku vismazākajām sejas krāsas izmaiņām, lai paši netiktu piemānīti. Protams, cilvēka vaigiem nav jākļūst tik sarkaniem kā bietēm. Pietiks arī ar vieglu sārtumu, lai aizdomātos par vārdu patiesumu.

  • Melis var izrādīt emocijas, pat ticami, tikai tās varētu būt ilgākas (ilgāk smejas, nekā nepieciešams, raud izteiktāk, tad pēkšņi apstājas un pārtrauc).

  • Emocijas un vārdi neiet roku rokā – piemēram, saņemot dāvanu, saka: „O, paldies, cik jauka!” – bet pasmaida tikai pēc tam, kad pateicis šos vārdus, nevis reizē, kā būtu pie patiesām emocijām.

  • Mutes mīmika ir ierobežota – ja kāds melis smaida, tad tikai ar lūpām, muti, nevis visu seju un acīm.

Reakcijas

  • Melim būs nepatīkami stāvēt iepretim personai, kam viņš samelojis, tāpēc viņš centīsies aizvērsties prom ar visu ķermeni.

  • Neapzināti var novietot objektus, piemēram, kafijas krūzi, grāmatas starp sevi un sarunas biedru, it kā uzceļot neredzamu sienu.

Verbālais kontakts jeb vārdi

  • Tonis var būt monotons, vārdi izrunāti maigi, bieži kļūdās gramatiski. Teikumi var būt sapīti.

  • Pamēģini pēkšņi viņu stāstījuma vidū pārtraukt un mainīt sarunas tematu – melis uzreiz jutīsies daudz labāk un ieņems relaksētu pozīciju, mainīsies viņa tonis un žesti. Nevainīgs cilvēks būs apjucis un gribēs iepriekšējo sarunu turpināt vai nobeigt, bet melis būs laimīgs, ka izmucis sveikā.

  • Bezjēdzīgi fakti. Lai padarītu savu stāstījumu pārliecinošāku, cilvēki cenšas piesātināt savu izdomāto stāstu ar reāliem notikumiem, kam nav nekā kopīga ar sarunas priekšmetu. Piemēram, ja Jūs vēlaties kaut ko uzzināt par cilvēkiem, ar kuriem satikās Jūsu sarunas biedrs, ko viņš, pieņemsim, vēlas noslēpt, tad Jūs dzirdēsiet garus un plašus stāstus par to, cik jauks bija ēdiens, lielisks laiks, brīnišķīgs interjers, bet par pašiem cilvēkiem Jūs dzirdēsiet ļoti skopu informāciju. Īsāk sakot, Jums ļoti sīki aprakstīs vispārējo fonu, bet gleznas vidū iezīmēs tikai izsmērētu skici.

  • Atbilde stilā “nojaut pats”. Jāseko tam, lai cilvēks Jums atbildētu tieši, tai pat laikā nevajadzētu izdarīt uz viņu spiedienu. Ielāgojiet, ka atbildot uz jautājumu ar pretjautājumu – tā ir tikai netieša atbilde. Piemēram, ja Jūs uzdevāt jautājumu: “Vai Tu šodien skatījies televizoru?”, bet Jums atbildēja: “Tu taču zini, ka es to nevarēju darīt?” – tad jāsaprot, ka tā ir izvairīšanās no atbildes. Vēlamies Jūs informēt, ka cilvēki var atbildēt šādi tikai tāpēc, ka viņi ir apvainojušies par neuzticības izrādīšanu, tāpēc nevēlas atbildēt tieši. Cits netiešas atbildes variants, kad Jums piedāvā pašai izdomāt līdz galam, jo Jums netika sniegta skaidra atbilde, piemēram, Jūs uzdevāt jautājumu: “Jūs esat pārliecināts, ka varēsiet to salabot?”, bet tai sekoja atbilde: “Draugi mani uzskata par lielisku meistaru!”. No tā var izdarīt secinājumu, ka cilvēks nav pārliecināts par saviem spēkiem, bet nevēlas to atzīt.

  • Kā Jūs pavaicājāt – tā arī Jums atbildēja. Ja cilvēks savā atbildē lieto precīzas frāzes no Jūsu jautājuma, kā arī pilnībā atkārto jautājumu pirms tam, kā sniegt uz to atbildi, tad tas var liecināt par to, ka cilvēks nav atklāts. Tādās situācijās Jūsu sarunas biedrs nepaspēj izdomāt, ko atbildēt, tāpēc izmanto Jūsu vārdus vai arī cenšas novilcināt laiku pirms atbildēšanas, lai varētu paspēt sacerēt patiesu un ticamu atbildes versiju.

  • Anekdote atbildes vietā. Pievērsiet uzmanību “amizantām” atbildēm. Jūs uzdevāt jautājumu, Jums asprātīgi atbildēja, Jūs to novērtējāt, pasmējāties un pārgājāt pie cita jautājuma vai izlēmāt vairāk neapgrūtināt savu sarunas biedru ar jautājumiem – tā ir parasta situācija. Tikai Jums vajadzētu aizdomāties, ja cilvēks atbildes vietā bieži vien pasaka kādu joku, tā vietā, lai sniegtu tiešu atbildi, iespējams, viņš to dara apzināti. Meļa sabiedrotie ir humors un sarkasms – lai tik sarunas tonis nekļūtu pārāk nopietns.

  • Pēkšņa runas ātruma maiņa. Bieža klepošana, strauja sarunas tempa maiņa – no normāla uz daudz ātrāku vai uz daudz lēnāku, var nozīmēt to, ka cilvēks nervozē, iespējams, melo. Uz to norāda jebkuras, objektīvi nepamatotas balss toņa izmaiņas.

  • Ja stāstījuma laikā cilvēks atgriežas atpakaļ savā stāstā un papildina to ar kaut ko: precizē, saka, ka aizmirsa kaut ko pieminēt, pievieno detaļas, tad tas norāda uz to, ka stāstījums ir patiess. Izdomātu stāstu ir grūti atcerēties, papildināt stāstījuma vidū, bet pēc tam turpināt izdomāt līdz galam – pastāv liela iespēja apjukt un sapīties vārdos.

Tās ir tikai dažas melošanas pazīmes, bet visai drošas!